Slēpošana skijoringā.
09.11.2018.
Ta' vells viņu zin, kāpēc pēdējos, gadus desmit, ar skijoringa slēpošanu vēl esmu drusc' rotaļājies. Fiziski tas ir baigi smagi, ģīmis tiek piemests ar slapju sniegotu šļuru, rokas izraustītas, brīžiem ķer pa kādam zilumam... To gadu ar' man mazāk nepaliek, arī sevi vairs izdzīt līdz pēdējam kaukāda, tur, čempiona titula vai "grabulīšu" dēļ vairs negribās, visa tā jau ir pieticis. Arī tās sīkās neizbēgamās traumas dzīst arvien lēnāk, un vizināties pa kalnu ir ekonomiskāk un komfortablāk... Bet vēl 2017./18.gada sezonā sanāca, pat man jau 54 gadu vecumā, Jura Valeiņa pļavas trasītē kopā ar Aināru Vilciņu open klasē "atmērīt", t.i., tā pārliecinoši uzvarēt tā brīža vairumu vislabākos aktīvos skijoringa braucējus, kas vien piedalījās. 2014./15.gada sezonā ar' aiz kāda, tač', moš', labi noslēpojot, esmu līdzējies šiem skija "āķi lūpā" dabūt. Arī vecmeistari mani vēl nesmādē. Un, ja izdodās parādīt jaunajiem, kā tās lietas ir jādara, gandarījums jau ir ar'. Bet 2014./15.gada sezonā skijoringa klasiķu Jura Valeiņa un Jāņa Zolmaņa piedāvājumiem, kaukā, atteikt ... bij' pārāk grūti. Vēl, arī klāt 2017. gada atrakcija par skijoringu pa pļavu bez sniega, sala un bez ledus, filmējoties filmai "Sporta lielvalsts Latvija". deva vēl papildus iedevesmu ko turpināt.
Bet, ja, nu, kāds vēl mēģina "sakasīt" ko par slēpošanu skijoringā, tad ... uz priekšu!
Slēpojot, lai būtu cerības palikt uz kājām, faktiski, ir jāzina tikai viens likums. Tas ir - noslogot tikai to kāju, kas ir pagrieziena ārmalā un - neturēt kājas vis kopā, bet - plati. Ja pamēģināsiet "ņemt" pagriezienu uz iekšējās kājas - dzirksteles vien nogriezīsies gar acīm! Modernā kalnu slēpošanas tehnika, gan, liek pagriezienā noslogot abas kājas, taču, uz nevienmērīga sniega-ledus seguma, vai, slēpojot pa bedrēm, tas vienmēr ir ļoti riskanti un atmaksājas vien kalnu slēpošanas sacensībās, braucot "pa vārtiem" un, "ķerot" sekundes simtdaļas.
Uz slkijoringa slēpošanas drošību vēl attiecas likums - nevazāt striķa galu pa zemi. Ja galam uzbrauks kāds mocis, var gadīties, ka visi čupā sakritīsiet.
Vēl šo/to uzskribelēšu, bet tas varētu noderēt, tikai, slēpmaņiem ar jau kaut kādu pieredzi.
Startā ar pieslēpošanu parasti biju..., ha, vēl 2014./15. gada sezonā, starp pirmajiem - neslēpoju, vis', kā uz slidām, bet skrēju ar slēpēm, kā zirneklis, izmantojot savas garās kājas - tā ir ievērojami ātrāk. Ja uz starta līnijas slēpotāji bija cieši viens pie otra, nācās kādu "izslēgt", tam pirmajā solī uzkāpjot uz slēpēm, lai sev vietu izbrīvētu pilnvērtīgai skriešanai. Visai neētiski, bet ja tā nedarīsi, kritīsi pats.
Ja skrien motobraucējs, startā, slēpotājam, turot motociklu, ir svarīgi to darīt tā, lai motobraucējs varētu brīvi tikt uz sava braucamā, tad moci der iestumt un striķa garumā atslogot moci no sava svara, ļaujot šim uzņemt kādu ātrumu. Tiem divtaktu dzinējiem slēpmanim parasti ir "jāgāzē", lai matorītis neapklustu, un tādēļ uz starta līnijas slēpmanim jāstāv mocim blakus. Ja motocikla matorītis ir "takteris", nenoslāps, un to "moci" slēpmanim vaig' turēt aiz "pakaļas" dubļusarga, lai motobraucējiem vietas vairāk uzlēkšanai uz braucamā un slēpmanis moci bik' vēl iestumt var. Reizēm der pieslēpot, atvieglojot ātruma uzņemšanu. Tad šiverēšana ar sriķi ir jāturpina, mēģinot "palikt vieglākam", katrā brīdī, kad mocis "dod virsū".
Es nekad neesmu rakstījis protestus par to, ka trasē man "moči" brauc uz slēpēm vai kā citādi pāri dara. Uzskatīju, ka, ja mocis man uzbrauc virsū, un nokrītu es, nevis viņš, tad tā ir mana vaina. Par mani reiz astoņdesmitajos kāds motobraucējs uzrakstīja protestu, ka es esot vainīgs par to, ka, man uzbraucot, viņš ir nokritis... Tas notika kādā no Republikas čempionātiem Biķerniekos, un tiesneši par šo protestu baigi smējās. Pieļauju, ka motobraucējam bija baigais šoks, jo viņš man virsū uzlikās lielā ātrumā (Biķernieki un LMK), bet atsitās ar visu moci pret mani kā tenisa bumbiņa un smagi nožāvās. Es nevaru izskaidrot kā tieši es to dabūju gatavu, bet ar savu gribasspēku es neļāvu izpildīties fizikā zināmajam impulsu nezūdamības likumam, jo atsitu daudz lielāku masu (motobaucēju kopā ar moci LMK) par savējo, neiegūstot nekādas traumas. Šo triku tiku atkārtojis vēl reizes četras / piecas -, bet vienmēr - tikai, cīnoties par godalgotām vietām. Ja gadījās saskrieties ar citu moci, necīnoties par godalgām, tad parasti kritu es, nevis motobraucējs, kas mani taranēja. Morāle no rakstītā - slēpmaņa gribasspēks spēj darīt brīnumu lietas. Gribēt - nozīmē - varēt.
Bet, atpakaļ pie racionālā - slēpmanim ir tiesības izvēlēties sev izdevīgāko slēpošanas trajektoriju, tāpat, kā motobraucējam. Ievērojami ātrāk braucošie, vai tie, kas Tevi apsteidz par apli ir jālaiž garām, pašam pavācoties malā. Bet līdzīgā ātruma braucošie - ir konkurenti - mukt vai nemukt malā, tādam tuvojoties, jālemj katram pašam. Ja trasē ir tikai viena špūre, ir ļoti šaura trase, vai ir citi būtiski apgrūtinājumi apdzīšanai, tad slēpmanim nevajadzētu traucēt pat līdzīgā ātrumā braucošu konkurentu.
Pagriezienu veikšana ar lielāku radiusu kā mocim (pa pagrieziena ārmalu) ir pieļaujama tikai piespiedu gadījumos - ,tur, iekšpusē aizņemta trase, slēpmaņa bezspēks vai sniega trūkums trases iekšmalā... Slēpmaņa slēpošana pa ārmalu draud ar moča pakaļas aizraušanu pa pieskari...
Pagrieziens uz gluda ledus vai nogludināta sasaluša sniega ir viens no sarežģītākajiem slēpotāja slēpošanas tehnikas elementiem. Var jau, protams, slēpmanis ar šķērsām sagrieztām slēpēm iešļūkt pagriezienā, atsisties pret pagrieziena ārmalas valni un aizšļūkt tālāk. Bet ideālā gadījumā pagrieziena aploci būtu jāzīmē ledū iegrieztai slēpes kantei. Kalnu slēpošanā to sauc par griezto pagriezienu un cietā ledū slēpes kante ar palēcienu tiek iecirsta pareizajā sliedē. Skijoringā uz ledus slēpotāja lēciens slēpes kantes ieciršanai ledū izpaliks. Atliek meklēt citus paņēmienus, kā lik slēpei "zīmēt pagriezienu". Ja, vien, pagrieziena sākumā ir atrodams kāds sniega pleķītis vai valnītis, tad uz tā ir iespējams slēpei piešķirt pagrieziena sākuma kustības virzienu ar cerību, ka slēpes kante turpinās zīmēt pagrieziena trajektoriju un nesāks sānslīdi. Ja pagrieziena sākumā nav kur atsperties, atliek, vien, meklēt nekaitīgāko pagrieziena izšļūkšanas trajektoriju. Ir tāds paradokss, ka motocikls uz gluda ledus ir manevrētspējīgāks par slēpmani. Uz gluda ledus pieaug labu noasinātu slēpju un izcilu zābaku nozīme. Ar labiem zābakiem ir iespējams slēpes saliekt pagriezienā tā, ka tās "iet", pat, pa spoguļgludu ledu. 2013./14. gada sezonā pirmo reizi ļāvos pierunāties aiz kvadra paslēpot uz spoguļgluda ledus. Tač', izdevās to kvadru "ierakstīt" pagriezienos līdz uzvarai,... bet turpinu uzskatīt, ka ar kvadru nav nekāds skijorings, bet tas ir, tikai, cita veida bīstams plezīrs.
Vai pagriezienā, vai citos gadījumos, vai pieturēt moča pakaļu, ir slēpmanim pašam jāsajūt. Grūti tur kādu vienotu recepti iedot. Galvenais ir - tam motobraucējam, vismaz, netraucēt. Katrs gadījums ir individuāls. Reizēm, it sevišķi, - uz ledus, ir lietderīgi pirms pagrieziena, bremzējot ar slēpēm, palīdzēt samazināt "moča" ātrumu un pēc tam to "moci ierakstīt" pagrieziena sākuma vēlamajā trajektorijā. It sevišķi, uz ledus, ir svarīgi pēc pagrieziena mocim "iedot striķa garumu" ātruma uzņemšanai. Taču, tas jādara tikai tad, kad motobraucējs savu trajektoriju ir pēc pagrieziena jau iztaisnojis. Reiz, iedodot striķa tiesu pēc pēdējā pagrieziena pirms finiša, burtiski, atņēmu trešo vietu konkurentam MOTOKOV sacensībās javu (LTK) klasē.
Uz sākumu