Treniņš slēpošanai skijoringā.
09.11.2018.
Šitamējā sadaļa par tiem nepieciešamajiem treniņiem skija slēpmanim ir tā pati divdomīgākā manā lapelē. Un tā divdomība ir tāda, ka vispirms rakstu, kā, man šķiet, kā vaig', un pēc tam - kā, iepriekš teiktajam, pilnīgi ačgārni, pats tiku darījis.
Pavisam vēl nesenā laikā viens skijoringa brauciens ilga 30 minūtes plus divi apļi. Tiem "krutākajiem" motobraucējiem tie motocikli toreiz "negāja" daudz sliktāk, kā tagadējie, tik', pēc katrām sacensībām tie matori bij' "jāpārlasa" un dikti "jāsamīlē", lai nākamajās sacensībās varētu tikt līdz galam un uzvarēt. Toreiz nedaudzi prata tos matorus "mīlēt". Tagadējie divreiz un vēl īsākie braucieni tāds nieks vien liekās. Bet tie modernie moto servisos koptie motocikli ir trasē ir vairumam, perfektā amortizācija ļauj braukt ar pilnu ātrumu, pat, pa kartupeļu lauku, daudzie jaudīgie matori un "petrošinas" riepas tās zemes trases "uzar" momentā, - slēpmanim zemes trasēs, tai šībrīža īsākajā laikā, slodze nesanāk daudz mazāka, kā tolaik', senāk tai' toreizējā pusstundā. Nu, brīžiem. Ledus trasēs ir tas klasiskais tehniskais skijorings, bet zemes trasēs slēpmaņa kāju muskuļi virs ceļgala saņem ekstrēmu slodzi jau pirmajā aplī un pamatproblēma ir izturēt līdz galam.
Tātad, kā slēpmanim to ekstrēma slodzi izturēt? Bez labas veselības to nevar. Ja veselība pietiekoša, rumpis jātrennē. Jātrennē divas lietas - izturība, un tie kāju muskuļi, kas kājās ir virs ceļgala. Pirmajā brīdī var šķist, ka rokās arī vaig', bet,- nav tik būtiski. Man kādreiz rokas bija tā vārgākā ķermeņa daļa, bet tas netraucēja uzvarēt arī ekstremālas slodzes apstākļos. Reizēm, jau, nogurusi plauksta un/vai pirksti apgrūtināja striķa noturēšanu... - ,tātad, plaukstā brīvos brīžos "jāpumpē" gumijas riņķis vai plaukstas atspere. Izturībai vislabākais treniņš ir maratons distanču slēpošanā slidsolī, vai uz skrituļslidām, rolleriem. Riteņbrauklšana arī ir laba lieta, bet - distanču slēpošana ir litderīgāka. Labākais vingrinājums kāju spēkam ir pietupieni bez turēšanās uz vienas kājas - 20 vai 30 vai 40 vienā sērijā uz katras kājas. Augšup skriešana pa trepītēm, kaukur, Siguldas nogāzēs, vai, ...apmēram,- arī derēs. Skriešana, kā tāda, der vispārējam veselības stāvoklim, bet, tieši skijoringam, maz ko sniedz. Visas staipīšanās, iesildīšanās pirms treniņiem vai startiem - tāpat, kā pirms skriešanas, slēpošanas vai citām fiziskajām nodarbēm. Skija slēpmanim kalnu slēpošanas nodarbe fizisko varēšanu nevairo. Kalnu slēpošana ir ļoti lietderīga slēpošanas tehnisko paņēmienu izpētei un tehniskās varēšanas vairošanai, kā arī līdzsvara treniņam. Tehniskā varēšana jāvairo arī, studējot literatūru par kalnu slēpošanas tehniku. Es savulaik' studēju Žorža Žubēra grāmatu par Ingemāra Stenmarka slēpošanas tehniku, bet domāju, ka šobrīd internetā var atrast visu ko labāku. Slēpotāja starta skrējienam arī ir jātrenējas. Jātrennējas, skrienot, tieši, ar skijoringa slēpēm. 1974. gadā, kad šitamējo skija rotaļāšanos uzsāku, biju vienā komandā ar toreiz jau visai pieredzējušo slēpmani Māri Krūklīti. Viš' man iemācīja, ka visātrāk pieslēpot ir, to darot, kā zirneklim, t.i., nav jātērē laiks, slēpes slidinot, bet ar platām kājām ir jāskrien, cik vien spēka. Šitā pat savā 44-ajā skija sezonā dažus startus vēl pamanījos novinnēt. Piezīme - ar negarām kājām to nevar. Reiz starta placī bazarēju ar izcilo slēpmani Reini Avenu (Rausis),... sakārtojuši startam savus striķīšus, virzījāmies uz starta līniju, drusc', pret kalnu..., un pēkšņi es dzirdu, ka Reinis brēc, ka tas nav godīgi, ka, mana viena soļa vietā, šamam, viņa īsā auguma dēļ, jāsper divi soļi...
Manis iepriekš rakstītajā provēju pateikt, kā vajag. Bet pats es nekad neesmu pirms treniņiem vai sacensībām iesildījies. Ilgus gadus esmu skiju braucis, vispār netrennējoties. To veselīgo dzīvesveidu piekopis neesmu un - tā tālāk, tādā pavisam nepareizā garā...
Kaukur, līdz vidusskolas beigām savu rumpi trennēju, visai nopietni. Tas ir, piedalījos visādās vieglatlētikas un citādās skolas laika sacensībās. Sniega sezonā slēpoju uz distances slēpēm gandrīz katru dienu. Piedalījos visādās distanču slēpošanas sacensībās, arī maratonos. Izmantoju katru iespēju paslēpot uz kalna ar slaloma slēpēm. Ļoti daudz braucu ar divriteni. Regulāri "pumpēju" kājas, izdarot pietupienu sērijas uz vienas kājas, u.c.t.g. Piedalījos arī skijoringa treniņos un treniņnometnēs. Bet pēc vidusskolas laika neko trennējies neesmu. Vidusskolas laikā "uztrennētais" man ir pieticis līdz pat šim brīdim. Arī šī raksta rakstīšanas brīdī man tā "powera" vēl ir vairāk, nekā vēlmes to "poweri" pilnvērtīgi izmantot. Bet uz kalna, gan, arvien biežāk pamanos sevi "izlikt visu", jo uz kalna no manis neviens nav atkarīgs un pauzēt var jebkurā brīdī.